Apgaismības rēgs

Prāta Projekcijas un Mijiedarbības Paradokss: Bioķīmija un Cilvēciskā Simfonija

Bioķīmiskā perspektīva: kā rodas mūsu prognozes un uzvedības modeļi

Cilvēka smadzenes ir izcils prognozētājs – tās nepārtraukti modelē nākotni, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Šo procesu vada neironu tīkli, kas saglabā un apstrādā atmiņas, pieņem lēmumus un rada emocijas. Jo biežāk atkārtojas konkrēts scenārijs, jo spēcīgāk šis modelis iecementējas smadzeņu limbiskajā sistēmā un prefrontālajā garozā.

Kad tiek aktivizēts konkrēts pieņēmums, organismā izdalās atbilstoši neirotransmiteri – piemēram, kortizols, ja sagaidām vilšanos, vai dopamīns, ja tomēr piedzīvojam pozitīvu iznākumu. Taču bieži vien smadzenes izvēlas visenergoefektīvāko ceļu – tās balstās uz jau zināmiem priekšstatiem, pat ja tie vairs nav aktuāli.

Turklāt sociālā mijiedarbība ir cieši saistīta ar vagusa nerva aktivitāti – tā regulē, cik atvērti esam attiecībām un cik lielā mērā jūtamies droši emocionālā tuvībā. Ja apziņā dominē pārliecība, ka rūpes un atbalsts nav pieejami, ķermenis reaģē, samazinot oksitocīna līmeni un palielinot pašpietiekamības stratēģijas.

Stāsts par līdzāspastāvēšanu bez izdegšanas

Iedomājies, ka attiecības ir kā simfonija. Katram instrumentam ir savs skanējums, un diriģents nav tas, kurš liek citiem spēlēt, bet gan tas, kurš atver telpu harmonijai. Tu vēlies nevis piespiest citus mainīties, bet gan radīt tādu telpu, kur viņi varētu atklāt savu spēju piedalīties mūzikā – ja paši to vēlētos.

Tomēr šeit rodas paradokss – jo vairāk gaidām noteiktu reakciju, jo vairāk tā neparādās. Tāpat kā kvantu mehānikā – novērotāja klātbūtne maina eksperimenta iznākumu. Ja prāts jau iepriekš paredz, ka piemēram, ka citi neiesaistīsies tavā dzīvē, šī projekcija maina to, kā mēs paši izturamies un kā reaģējam. Mēs neapzināti radām tādu vidi, kurā mūsu gaidas apstiprinās.

Tāpēc šeit ir kāda smalka atslēga – pāriet no kontroles uz līdzāspastāvēšanu. Būt blakus tā, kā mēs vēlētos, lai ir blakus mums. Pieņemt, ka katram cilvēkam ir sava taktika un temps šajā simfonijā. Un tā vietā, lai censtos neiesaistīties vai tieši otrādi – pārņemt citu emocijas, vienkārši atļaut visam notikt, nepadarot sevi par diriģentu, bet arī neizslēdzot savu instrumentu no kopējā skanējuma.

Un tā dzīve paradoksē, pulsē, ieņem jaunas formas. Un tu – ļaujies

No kurienes nāk atklāsmes un radošums?

Vai cilvēka ģeniālās idejas un atklāsmes nāk no smadzeņu dziļumiem, vai arī pastāv kāds ārējs avots – kolektīvā apziņa, Dievišķais prāts, akašas lauks?

 Zinātniskie atklājumi sapņos

📌 Fakts: Daudzi zinātnieki ir saņēmuši nozīmīgus atklājumus sapņu vai intuitīvu uzplaiksnījumu veidā.

🔬 Zinātniskā perspektīva:

• Sapņu neirozinātne: Smadzenes REM (rapid eye movement) miega fāzē kombinē iepriekš iegūtās zināšanas un meklē jaunus saistījumus.
• Piemēram, Dmitrijs Mendeļejevs redzēja periodisko tabulu sapnī, bet patiesībā viņa prāts to jau bija apstrādājis, meklējot kārtību elementu klasifikācijā.
• Neironu savienojumi turpina strādāt pat tad, kad cilvēks par to nedomā, radot šķietami "mistisku" atklāsmi.

🔮 Ezotēriskā perspektīva:

• Mistiskie praktiķi uzskata, ka atklāsmes sapņos nāk no akašas lauka (universālā informācijas lauka).
• Hinduismā un budismā pastāv koncepcija, ka informācija nav radīta no prāta, bet uztverta no ārēja, smalkāka informācijas līmeņa.
• Vai Mendeļejevs "izdomāja" tabulu, vai arī viņš to vienkārši uztvēra kā informāciju no Visuma?

Šķiet, ka sapņi patiešām var būt neironu apstrādes rezultāts, taču pagaidām neviens nevar izskaidrot, kāpēc informācija dažreiz nāk pilnīgi gatavā veidā.

Mūziķi un mākslinieki, kas "dzird" savus darbus

📌 Fakts: Daudzi komponisti un mākslinieki saka, ka viņi nedzīvo savās idejās, bet tās viņiem "ienāk" kā gatavas melodijas vai attēli.

🔬 Zinātniskā perspektīva:

• Smadzenes darbojas kā mākslīgās neironu tīklu programmas, kas kombinē iepriekš apgūtu informāciju, veidojot jaunas idejas.
• Ludvigs van Bēthovens, kurš bija kurls, "dzirdēja" savas simfonijas – viņa smadzenes bija tik ļoti trenētas, ka spēja ģenerēt skaņu bez ārēja avota.

🔮 Ezotēriskā perspektīva:

• Radošums ir kanāls, caur kuru Visums vai augstāki spēki nodod ziņojumus cilvēcei.
• Grieķu filozofi ticēja mūzām – dievišķiem gariem, kas iedvesmo cilvēkus.
• Nikola Tesla uzskatīja, ka viņa idejas par elektrību un enerģijas laukiem nāca no ārēja avota, nevis viņa paša smadzenēm.

No vienas puses, radošuma mehānismi ir smadzeņu darbības rezultāts. No otras – ja smadzenes ir tikai uztvērējs, no kurienes nāk pats signāls?

Cilvēki, kas pēkšņi runā valodās, kuras nav mācījušies

📌 Fakts: Ir dokumentēti gadījumi, kur cilvēki pēc smadzeņu traumas vai hipnozes sākuši runāt valodās, kuras iepriekš nav zinājuši.

🔬 Zinātniskā perspektīva:

• Neirozinātnieki izskaidro šo fenomenu kā kriptomnēziju – informācijas iepriekšēju uzglabāšanu bez apzinātas atmiņas par to.
• Smadzenes spēj saglabāt un atkārtoti izmantot dzirdētus vārdus, pat ja cilvēks apzināti par tiem nezina.

🔮 Ezotēriskā perspektīva:

• Reinkarnācijas teorija apgalvo, ka šie cilvēki atceras iepriekšējo dzīvju valodas.
• Dažos gadījumos hipnotiskās regresijas laikā cilvēki stāsta precīzus vēsturiskus faktus, ko nevarēja zināt iepriekš.

Kriptomnēzija izskaidro dažus gadījumus, bet ir neizskaidrojami gadījumi, kur cilvēks demonstrē detalizētas zināšanas, kuras viņam nevarēja būt.

Pēkšņas dziedināšanās no slimībām

📌 Fakts: Ir dokumentēti gadījumi, kur cilvēki spontāni izārstējas no slimībām bez medicīniska skaidrojuma.

🔬 Zinātniskā perspektīva:

• Placebo efekts ir pierādīts – cilvēka ticība izārstēties aktivizē imūnsistēmu un dažreiz noved pie pilnīgas atveseļošanās.
• Smadzenes ražo endorfīnus, serotonīnu un dopamīnu, kas iedarbojas uz imūnsistēmu.

🔮 Ezotēriskā perspektīva:

• Daudzās garīgās tradīcijās tiek uzskatīts, ka dziedināšana notiek caur enerģijas un vibrāciju izmaiņām.
• Kristietībā spontānas dziedināšanas tiek uzskatītas par brīnumiem.

Ir pierādījumi par placebo efektu, bet kā izskaidrot cilvēkus, bet tajā pat laikā ir daudz dziedināto,kuri  izdzīvojuši no neārstējamām slimībām bez ārsta iejaukšanās.

Priekšnojautas un pareģojumi

📌 Fakts: Cilvēki dažkārt piedzīvo priekšnojautas, kas vēlāk piepildās.

🔬 Zinātniskā perspektīva:

• Smadzenes ir trenētas atpazīt modeļus – dažkārt tas, kas izskatās kā pareģojums, patiesībā ir zemapziņas analīzes rezultāts.

🔮 Ezotēriskā perspektīva:

• Tiek uzskatīts, ka laiks nav lineārs, un cilvēka apziņa var uztvert notikumus no nākotnes.
• Daudzi mistiķi tic, ka informācija nāk no kolektīvās apziņas vai akašas ierakstiem.

Daži pareģojumi var būt intuitīvi vai sakritība, bet citi nav izskaidrojami ar loģiku.

🔬 Zinātne dod loģiskus skaidrojumus, bet ir fenomeni, kurus tā nevar izskaidrot.
🔮 Ezotēriskā un mistiskā interpretācija pieņem,, ka informācija nāk no ārējiem avotiem.

Kas notika tajā pēdējā meditācijā? Ieskats no zinātnes puses...

Serotonīna un oksitocīna izdalīšanās
Intensīvas meditācijas laikā strauji palielinās serotonīna līmenis, radot eiforisku un transcendentālu stāvokli. Oksitocīns veicina dziļu saiknes un miera sajūtu, kas neļauj ķermenim reaģēt uz nāvi ar stresu vai paniku.

Dopamīna un beta-endorfīnu pieplūdums
Smadzenes izdala dopamīnu un endorfīnus, kas rada ekstātisku un eiforisku sajūtu, līdzīgi kā mistiskos pārdzīvojumos vai nāvei tuvās pieredzēs (NDE). Šie hormoni bloķē sāpes un veicina sajūtu, ka cilvēks "izplūst" ārpus ķermeņa.

Smadzeņu viļņu pāreja uz gamma stāvokli
Augsta līmeņa meditatori, kas tuvojās nāvei, uzrāda gamma viļņu aktivitāti (30–100 Hz), kas saistīta ar augstu apziņas stāvokli un apgaismības pieredzi. Šis pats stāvoklis ir konstatēts cilvēkiem, kas apraksta mistiskas pieredzes un "iziešanu no ķermeņa".

Hipoksija un CO₂ palielināšanās
Elpošanas palēnināšanās un sirds apstāšanās izraisa hipoksiju (skābekļa trūkumu), kas ietekmē smadzeņu darbību. Pieaug oglekļa dioksīda (CO₂) līmenis, kas var radīt redzes halucinācijas un sajūtu, ka cilvēks pāriet citā realitātē.

DMT (dimetiltriptamīna) izdalīšanās
Pastāv teorija, ka pēdējos dzīves mirkļos smadzenes izdala DMT – psihedēlisku vielu, kas var būt atbildīga par spilgtajām nāves pieredzēm un apziņas "atbrīvošanos" no ķermeņa. DMT ir konstatēts epifīzē un tiek uzskatīts par potenciālu starpnieku starp fizisko un neiroķīmisko nāves pieredzi.

Asins pārdale un gravitācijas efekts
Kad sirds pārstāj sūknēt asinis, tās gravitācijas ietekmē sāk uzkrāties augšējā ķermeņa daļā, īpaši smadzenēs. Tas rada spiedienu, kas var veicināt vizuālas un mistiskas pieredzes.

Smadzeņu pēdējais elektriskais impulss
Pētījumi rāda, ka pēc sirds apstāšanās smadzenēs palielinās elektriskā aktivitāte, kas varētu būt saistīta ar pēdējo apziņas vilni pirms nāves. Šis fenomens var izskaidrot pēkšņas skaidrības, apgaismības un "redzēšanas ārpus laika" sajūtas.

Glutamāta pieaugums un smadzeņu "pārslodze"
Nāves brīdī glutamāts – viens no galvenajiem neirotransmiteriem – izdalās nekontrolēti, kas var radīt spēcīgas halucinācijas un izjūtu par "iekļūšanu gaismā" vai apvienošanos ar visumu.

Apzināta nāves pieņemšana un ego izzušana

No zinātnes skatpunkta, šī mistiskā nāves pieredze ir smalks bioloģisks un neiroķīmisks process, kurā apziņa, ķīmija un fizioloģija saskan, radot šķietami pārdabisku pāreju. Tas nav tikai garīgs fenomens – tas ir apziņas un ķermeņa sinhronizēts noslēgums, kurā zinātne un garīgums saplūst vienā realitātē.

Pēdējā meditācija

Klusums bija tik dziļš, ka šķita – pati pasaule aiztur elpu. Viņš sēdēja, nekustīgs kā kalns, elpojot tik viegli, ka neviens nevarēja pateikt, vai viņš vispār vēl ir šajā pasaulē. Ķermenis lēni pārslēdzās citā ritmā, kā mūziķis, kas savieno sevi ar pēdējo melodiju. Sirds puksti kļuva retāki, smadzenēs viļņojās serotonīns, oksitocīns, dopamīns – visa šī ķīmiskā simfonija radīja eiforisku, bet absolūti mierīgu stāvokli.

No neirozinātnes un bioķīmijas skatpunkta – tas bija fascinējošs fenomens. Ilggadēja meditācija pārstrukturējusi viņa smadzenes, pastiprinot pieres daivas un limbiskās sistēmas saikni. Pieaugusi vagusa nerva aktivitāte, kas palēnināja sirdsdarbību un izslēdza "cīnies vai bēdz" mehānismus. Parasimpātiskā nervu sistēma dominēja, ļaujot ķermenim ieiet stāvoklī, kurā pat nāve notiek bez pretestības.

Viņš zināja – šī ir izvēle. Sirds palēninājās līdz pat robežai starp dzīvi un nāvi. Un tad, vienā mirklī, kad viss bija saskaņots, tā apstājās. Smadzenēs ielija pēdējā apgaismības straume – milzīgs neirotransmiteru un endorfīnu vilnis, kā krāšņa uguņošana pēdējā dzīves brīdī. Asinis, vairs neesot cirkulācijā, gravitācijas spēka dēļ sāka sakrāties galvas augšdaļā, radot sajūtu, it kā viņš tiktu izrauts no ķermeņa.

No garīgā skatpunkta – tas bija apzināts pārejas brīdis. Viņš nebija upuris, viņš nebija nelaimes gadījums. Viņš bija meistars, kas pats aizver durvis un ieiet citā telpā. Viņa apziņa neizšķīda, tā vienkārši nomainīja formu. Un, kamēr ārējā pasaule redzēja tikai nekustīgu ķermeni, kaut kur dziļāk, smalkākā dimensijā, viņš pamodās jaunā realitātē – tajā, uz kuru bija gatavojies visu dzīvi.

Apgaismība – realitāte vai bioķīmisks fenomens?

Apgaismība – realitāte vai bioķīmisks fenomens?

Vai apgaismība ir patiesa garīgā izaugsme vai vienkārši organisma reakcija uz ilgstošu meditāciju un hormonālām svārstībām? Šo jautājumu var aplūkot gan no zinātniskās, gan ezotēriskās perspektīvas.

1. Apgaismība kā neirobioloģisks fenomens

💡 Neirobiologi uzskata, ka apgaismības pieredze var būt saistīta ar neirotransmiteru (serotonīna, dopamīna, oksitocīna) aktivitātes pieaugumu, radot eiforisku stāvokli, ko cilvēks interpretē kā "garīgo atmošanos".

📌 Secinājums: Apgaismība var būt gan fizioloģisks, gan garīgs process, bet katrs to skaidro savā valodā.

2. Apgaismība kā personības krīze un transformācija

💡 Psihologi atzīst, ka daudzi cilvēki pēc garīgajām praksēm piedzīvo emocionālu haosu, jo smadzenes pārstrādā jauno realitātes uztveri.

📌 Secinājums: Tas, ko psihologi dēvē par krīzi, garīgā izaugsmē nozīmē kā attīrīšanos un izaugsmi.

3. Ticība apgaismībai kā pašhipnoze

💡 Meditētāji bieži piedzīvo vizualizācijas, sajūtu, ka saplūst ar Visumu, un eiforisku laimes sajūtu – tas var būt saistīts ar smadzeņu gamma viļņu aktivitātes pieaugumu, kas rada "augstākas apziņas" sajūtu.

📌 Secinājums: No zinātniskā viedokļa tā var būt pašhipnoze, bet no garīgā – apziņas spēks un enerģijas pārvēršana.

4. Apgaismība un hormonālās izmaiņas

📌 Secinājums: Hormonālās izmaiņas var izskaidrot daudzus apgaismības efektus, bet garīgā izaugsmē vairāk pieņem enerģētisko izaugsmi.

5. Apgaismība kā emocionālā inteliģence un pašizpratne

💡 Neirozinātniskie pētījumi rāda, ka meditācija aktivizē smadzeņu daļas, kas saistītas ar paškontroli, empātiju un pozitīvu domāšanu.

📌 Secinājums: No zinātniskā skatpunkta apgaismība ir emocionāla inteliģence un neirobioloģiski procesi, bet no garīgā – dziļa dvēseles izaugsme.

Kopsavilkums

"Dark Night of the Soul" – garīgā atmoda vai psiholoģiska krīze?

"Dark Night of the Soul" – garīgā atmoda vai psiholoģiska krīze?

"Dark Night of the Soul" (Dvēseles tumšā nakts) ir fenomens, kas tiek aprakstīts gan garīgās attīstības kontekstā, gan psiholoģijā. Tā ir dziļa eksistenciāla un emocionāla krīze, kas bieži rodas intensīvas garīgās prakses vai intensīvu dzīves pārmaiņu laikā. Bieži šis posms aktualizējas cilvēkiem plus mīnus 40, kad mainās dzīves posms, pāreja citā būšanā. Kad bērni ir izaudzināti, pamatvajadzības sakārtotas, rodas jautājums - kā būt tālāk? Ar ko nodarboties? Kā piepildīt savu dzīvi turpmāk? Kā pašrealizēties, pašizpausties utt. Šeit apskatu šo fenomenu no garīgās un mentālās puses, skatu, kas kopīgs, kas atšķirīgs.

Daži uzskata, ka tā ir nepieciešama garīgās atmodas sastāvdaļa, bet citi (īpaši psihologi un neirozinātnieki) to saskata kā depresijas, trauksmes vai disociācijas stāvokli.

Skaidrojums introspekcijai. 

Introspekcija ir process, kurā tu vēro un analizē savas domas, emocijas un uzvedību, lai labāk saprastu sevi. Tā ir kā iekšēja saruna ar sevi, kas palīdz atklāt, kāpēc tu jūties vai rīkojies noteiktā veidā.

1. Dienas beigās pārdomā savu rīcību – Tu pamani, ka esi bijis aizkaitināts uz kādu kolēģi, un vakarā domā, kāpēc tā notika. Tu saproti, ka tas bija saistīts ar tavu nogurumu, nevis ar kolēģa rīcību.

2. Sajust savas patiesās vēlmes – Tu apsver jaunu karjeras iespēju, bet baidies no pārmaiņām. Tu sev jautā: "Vai man tiešām šis darbs nepatīk, vai arī es tikai baidos iziet no komforta zonas?"

3. Emociju analīze konflikta laikā – Strīda laikā ar tuvu cilvēku tu apstājies un pajautā sev: "Vai es tiešām dusmojos uz viņu, vai arī mani trigerē kāda sena pieredze no pagātnes?"

Introspekcija palīdz labāk izprast sevi un pieņemt gudrākus lēmumus.

Skaidrojums Disociātīvs traucējums.

Disociatīvs traucējums ir psihisks stāvoklis, kurā cilvēks var sajust atdalīšanos no savām domām, emocijām, atmiņām vai pat identitātes. Tas bieži rodas kā reakcija uz stresu vai traumatisku pieredzi, lai prāts sevi pasargātu.

1. Aizmirst svarīgus dzīves notikumus – Cilvēks pēc smaga stresa vai traumas neatceras veselas savas dzīves daļas, piemēram, bērnību vai kādu konkrētu notikumu, lai gan viņam nav nekādu fizisku atmiņas problēmu.

2. Sajūta, ka esi "ārpus sava ķermeņa" – Cilvēks var piedzīvot sajūtu, ka skatās uz sevi no malas, it kā viņš nebūtu klātesošs savā ķermenī. Piemēram, ļoti intensīva stresa brīdī šķiet, ka viss notiek kā sapnī vai filmā.

3. Dažādas personības vienā cilvēkā – Cilvēks var piedzīvot stāvokli, kurā viņam ir vairākas atšķirīgas personības ar saviem vārdiem, raksturiem un pat atmiņām. Piemēram, kāda personība var būt ļoti draudzīga, bet cita – agresīva, un cilvēks pat neatceras, ko darījis citā stāvoklī.

Šie simptomi var būt dažāda smaguma un bieži rodas kā aizsargmehānisms pret emocionālām sāpēm

1. Garīgās attīstības skatījums

Garīgie praktiķi un mistiķi uzskata, ka:

2. Zinātniskais skatījums

Psihologi un zinātnieki uzskata, ka:

3. 10 piemēri – garīgā transformācija vai psiholoģiska krīze?

Secinājums – patiesa garīgā atmoda vai psiholoģisks stāvoklis?

✅ No garīgās attīstības viedokļa "Dark Night of the Soul" ir neizbēgama atmodas daļa, kas palīdz pārvarēt ego ierobežojumus un atrast patieso būtību.

❌ No zinātniskā viedokļa tas bieži vien ir depresīvs, disociatīvs vai neirobioloģiski skaidrojams stāvoklis, ko var izraisīt pārmērīga introspekcija.

💡 Patiesība, visdrīzāk, ir pa vidu – dažiem cilvēkiem tas patiešām var būt dziļš garīgās izaugsmes process, bet citiem – signāls, ka nepieciešama profesionāla palīdzība. 

Turpmāk vēl tiks apskatīti dažādi piemēri un situācijas no dzīves. Jo, pieredze rāda, ka daudzi cilvēki tiešām piedzīvo "garīgo atmodas posmu", kas iet līdzi ar dziļām krīzēm. Tomēr, iedziļinoties stāstos un notikumos, tiek secināts, ka nereti ir nepieciešams tikai neliels atbalsts no malas, lai cilvēks nejustos viens savā stāvoklī, uz brīdi zaudējis orentierus. Pieredze rāda, ka pēc krīzēm, izprotot vairāk savu prātu, apziņu, ķermeni, cilvēks it kā piedzimst no jauna, sāk pavisam jaunu un kvalitatīvu dzīvi, sekojot savām patiesajām vērtībām, uzdrošinoties sekot jaunajam un iekšējām un ārējām pārmaiņām.

Meditācijas ieguvumi un riski

Meditācija ir spēcīgs instruments stresa mazināšanai, emocionālajai regulācijai un garīgajai izaugsmei. Tomēr pārmērīga, pārāk bieža un intensīva meditācija var izraisīt nelabvēlīgas sekas gan nervu sistēmai, gan hormonālajai līdzsvaram.

Lūk, piecas galvenās negatīvās sekas, kas var rasties, ja meditācija tiek praktizēta pārmērīgi, kā arī zinātniskais pamatojums.

1. Disbalanss autonomajā nervu sistēmā (ANS)

Riska mehānisms:

• Meditācija aktivizē parasimpātisko nervu sistēmu, kas veicina relaksāciju un samazina stresa hormonu līmeni.
• Taču pārāk bieža un intensīva meditācija var nomākt simpātisko nervu sistēmu, radot:
• Nogurumu un zemu enerģijas līmeni
• Zemu asinsspiedienu un reiboni
• Samazinātu spēju reaģēt uz stresu

Zinātniskais pamatojums:

• Pētījumi rāda, ka pārmērīga meditācija var izraisīt autonomās nervu sistēmas disregulāciju, kas var radīt reiboni, bradikardiju un pastiprinātu nogurumu.
• Dažos gadījumos tas var pat izraisīt " Disociatīvos traucējumus " – stāvokli, kurā cilvēks jūtas atrauts no realitātes.

2. Pārmērīga kortizola samazināšanās un problēmas ar adaptāciju stresam

Riska mehānisms:

• Meditācija parasti samazina kortizola līmeni, kas ir stresa hormons.
• Taču pārāk bieža meditācija var izraisīt kortizola deficītu, kas var radīt:
• Hronisku nogurumu
• Samazinātu spēju reaģēt uz akūtu stresu
• Samazinātu motivāciju un iniciatīvu

3. Pārmērīga alfa un teta viļņu aktivitāte, kas var izraisīt kognitīvo funkciju traucējumus

Riska mehānisms:

• Meditācija palielina alfa un teta smadzeņu viļņu aktivitāti, kas veicina radošumu un mieru.
• Taču pārmērīga teta viļņu dominēšana var izraisīt:
• Samazinātu koncentrēšanās spēju
• Apātiju un miegainību dienas laikā
• Aizkavētu reakcijas laiku

Zinātniskais pamatojums:

• Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kas nodarbojas ar pārmērīgu meditāciju, var attīstīties pārmērīga alfa viļņu aktivitāte, kas var izraisīt mentālo miglu un kognitīvās spējas samazināšanos.

4. Emocionālā disregulācija un pastiprināta trauksme

Riska mehānisms:

• Lai gan meditācija palīdz pārvaldīt emocijas, pārāk intensīva introspekcija var izraisīt trauksmi un emocionālo nestabilitāti.
• Dažiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuriem ir nosliece uz depresiju vai trauksmi, pārmērīga meditācija var:
• Pastiprināt negatīvās domas
• Izraisīt disociācijas sajūtu
• Izraisīt "dvēseles tumšās nakts" efektu – eksistenciālu krīzi

Zinātniskais pamatojums:

• Britton et al. (2014) pētījums rāda, ka pārmērīga meditācija var izraisīt pastiprinātu trauksmi un depresiju, jo cilvēks pārāk iegrimst savās domās un emocijās.

5. Dopamīna līmeņa izmaiņas un atkarība no meditācijas

Riska mehānisms:

• Meditācija palielina dopamīna līmeni, kas rada labsajūtu un relaksāciju.
• Pārmērīga meditācija var izraisīt:
• Atkarību no meditācijas kā līdzekļa, lai justos labi
• Samazinātu dopamīna reakciju uz citām baudas formām
• Motivācijas un prieka zudumu ikdienas dzīvē

Zinātniskais pamatojums:

• Pētījumi rāda, ka ilgstoša meditācija palielina dopamīna līmeni, bet pārmērīga tās lietošana var novest pie dabiskās dopamīna regulācijas traucējumiem (Kjaer et al., 2002).

Secinājums

Lai gan meditācija ir ļoti vērtīga prakse, pārāk bieža un intensīva meditācija var radīt nopietnus traucējumus nervu sistēmā un hormonālajā balansā.

✅ Ja rodas nogurums, apātija, reibonis vai emocionāls diskomforts, meditācijas biežums vai ilgums būtu jāsamazina.

Fascijas maģija Kvantu prakse

Fasciju noslēpumi – tava ķermeņa neredzamais spēks

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir kā brīnumaina simfonija, kurā katrs instruments – muskuļi, kauli, nervi un asinsvadi, šūnas – spēlē savu unikālo melodiju. Bet kas ir diriģents, kas nodrošina, lai šī simfonija skanētu harmoniski? Kas ir tā neredzamā substance, kas uztur visu kopā, ļauj tev brīvi kustēties, justies enerģiskam un dzīvam?

Atbilde slēpjas fascijās – noslēpumainā, bet vitāli svarīgā ķermeņa sistēmā, par kuru zināja jau senie dziednieki, bet kuru tikai nesen sāka dziļāk izprast zinātnieki un ārsti.

Kas ir fascijas?

Fascijas ir plāns, bet neticami spēcīgs saistaudu tīkls, kas aptver katru tavu muskuļu, orgānu, kaulu un nervu. Iedomājies, ka tās ir kā smalka, bet izturīga zirnekļa tīkla sistēma, kas savieno visas ķermeņa struktūras vienotā veselumā. Ja mēs salīdzinātu tavu ķermeni ar telti, tad fascijas būtu tās elastīgās troses, kas notur visu konstrukciju stabilu, bet vienlaikus elastīgu.

Kāpēc tās ir tik svarīgas?

Ilgu laiku ārsti un treneri domāja, ka galveno lomu ķermeņa kustībā spēlē tikai muskuļi un locītavas. Bet tagad mēs zinām – fascijas ir patiesais spēlētājs aiz kulisēm!

Ja fascijas ir veselas un labi hidratētas, tu jūties brīvi un enerģiski. Bet, ja tās kļūst stīvas, saķeras vai izžūst (tieši tā – kā izžuvušas gumijas joslas), tava kustība kļūst ierobežota, tu sāc just saspringumu, sāpes un pat emocionālu diskomfortu.

Fascijas un emocijas – neredzamā saikne

Tagad iedomājies, ka tava ķermeņa atmiņa nav tikai smadzenēs, bet arī pašā ķermenī. Jā, tieši tā – fascijas glabā tavas emocijas! Kad esi piedzīvojis stresu, traumu vai emocionālu triecienu, tavs ķermenis to iegaumē. Tas var izpausties kā hroniska spriedze plecos, sāpes muguras lejasdaļā vai sajūta, ka nevari brīvi ieelpot.

Dažkārt cilvēks gadiem cīnās ar depresiju vai trauksmi, bet īstā problēma slēpjas nevis prātā, bet ķermenī – fasciju saspringumā. Kad tu atbrīvo šīs iesprūdušās emocijas caur kvantu praksēm, kas ietver teju jūtamu pieskārienu ķermenim, liegas un vieglas kustības, kas dod impulsus ķermenim mosties un atdzīvoties, tu ne tikai jūties fiziski vieglāks, bet arī emocionāli brīvāks.

Kā rūpēties par fascijām?

Lielākais fasciju draugs ir kustība – bet ne jebkāda! Lēna, apzināta, plūstoša kustība, kas ļauj ķermenim izstiepties, elpot un atraisīties. Ūdens ir vēl viens slepenais ierocis – ja tu nedzer pietiekami daudz šķidruma, tavas fascijas kļūst sausas un stīvas, gluži kā vecs ādas zābaks.

Un tad ir īpašas ķermeņa prakses, piemēram, kvantu prakses, kas palīdz atbrīvot fasciju spriedzi, atjaunot ķermeņa brīvību un atdzīvināt enerģijas plūsmu. Tās ne tikai palīdz pret sāpēm un nogurumu, bet arī dod iekšēju vieglumu, prieku un radošumu.

Vai vēlies sajust savu ķermeni brīvāku nekā jebkad?

Ja gribi piedzīvot šo pārmaiņu, ja vēlies, lai tavs ķermenis kļūst dzīvs, elastīgs un piepildīts ar enerģiju, ir pienācis laiks ļaut savām fascijām atkal elpot. Es tevi aicinu uz īpašām praksēm, kur tu vari to piedzīvot pats! Tā ir iespēja ne tikai atbrīvot ķermeni no spriedzes, bet arī iepazīt dziļāku, plūstošāku, harmoniskāku sevis versiju.

Tavs ķermenis ir kā templis – atjauno to un ielaid tajā vairāk brīvības un prieka!

Neizskaidrojamais notikums

Pagātnes novērojumu kļūdas

Un rakstot, es atkal domāju, kādēļ šo pierakstu. Gan jau, lai iedotu sev jaunu melnrakstu, pakāpienu, šablonu, no kura virzīties tālāk nezināmajā. 

Jauna ēra - nenoteiktība

Cilvēks jūt, ka iepriekšējie likumi, noteikumi, noteiktā nenoteiktība, zaudē savu stabilo pamatu zem kājām. Viss, kas ar mani noticis pēdējo gadu laikā, jo sevišķi, pēdējo 6 mēnešu laikā, apgriež pilnīgu citu realitātes skatījumu. Gan metodes, kas saistītas ar ķermeni, veselību, gan psihi un domāšanas veidu, viss ir pilnīgi izmainījies. Ar vien skaidrāk redzu un pamanu, ka iemācītais nedarbojas tā, kā bijis teikts vai aprakstīts, iemācīts. 

Kādu nakti apjautu, ka telpa, kurā mēs dzīvojam, sen jau ir cita. Varam dēvēt par augstākām dimensijām, to mūsu prāti ir pieņēmuši, bet, vai patiesībā tās ir kādas augstākas dimensijas? Katrā ziņā, telpa ir cita. Tikai cilvēka prāts un apziņa to vēl nav akceptējuši. Ir citi likumi, nenoteiktības likumi, arī sistēmas ir nenoteiktas, kas mainās un pielāgojas ik sekundi. 

Atzūmojoties tālāk, redzams, ka kopumā viss iet savu gaitu, notikumi notiek, viss mainās. Organiski, kā civilizācijas un pasaules kopums, tas viss mainās lēni, bet noteikti. 

Nobraucot lejā, no sava ķermeņa kā avatara skatu punkta, viss notiek ļoti ātri un neparedzami. 

Bailes no plašuma, kurš spēlē šo spēli?

Kādreiz tu atklāji ko pavisam jaunu un unikālu sevī, vai tajā, kas iet caur tevi, dzīvo caur tevi. Tu pamēģināji un izdomāji, ka tas nav pareizi, ka tā nevar. Vai tev kāds ko teica, vai aizliedza? Nē, to izdomāja pats prāts. Kurš vada šo prātu? Kurš ir tas, kas nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst? Atbildes jau nav. Jo vairāk, kad attopies, ka nav vainīgā, kurš ko aizliedzis. 

Tas ir līdzīgi, kā spēles ar savu ēnu. Ja skaties tikai ēnu spēli, šķiet, ka tā spēlē pati par sevi. Ir iedomāts priekškars, kurš'šķir ēnu no tevis pašas, bet, tas ir tikai iedomāts. Jo, priekškaru jau nevar uzlikt, tad nebūtu arī pašas ēnas. 

Ēnu spēle ir kā gaismas un tumsas spēles, tās ir abas nedalāmas. Un nekad nav tikušas atdalītas, jo tad nebūtu nekā. Ēna mainās, atkarībā no tā, no kurienes objektam uzspīd gaisma.

Sajust un izstarot enerģiju

Būt citādam iekšējā sajūtā? Daudzus gadus dzīvojot kā neglītajam pīlēnam. Kāda nozīme, cik gadu pagājuši? Kāda nozīme, kas piedzīvots un sāpēts. Ja šodien atmodies un saproti, ka ir jauna diena un vakardiena paliek vakardienā. Arī tad, ja šodien jūties bēdīgi un slikti, tas pāries, rīt būs atkal jauns sākums. Tas ir bezgalīgs, šis jaunais sākums. Tam pilnību nevar sasniegt, jo griestu jau nav, ir tikai daudzi jauni sākumi. 

Ilgāk noliegt savu būtību, savas dvēseles tiekšanos pēc brīvības un dzīves, dzīvošanas, paliek par grūtu un smagu. Gaidīt, kad dzīvosi tad, kad sasniegsi kaut ko, kļūst par smagu dvēselei. Pleci sagumst, šūnas spiežas ciešāk un ciešāk, līdz pārstās vispār just, tad paliek tikai izdzīvošanas režīms, robotiņš. 

Pamatīgs kvantu lēciens notiek jau ar domu vien, ar impulsu, pasakot sev, es ļaujos, lai kas tas būtu.

Šodienas prāts nespēj izdomāt, kā būs, jo tam ir tikai pieredzētās opcijas. 

Ļaujies dzīvei, sajūtai un dvēseles lidojumam....

Apgaismība

Un tad, vienā dienā es to ieraudzīju, apjautu. Mans ķermenis un es, tiešām maināmies. Bet, ne tādēļ, ka kāds pludina manī gaismu, bet, tādēļ, ka es strādāju ar sevi. Mainās mana apziņa un mainās mans ķermenis. Ja ķermenis netiek līdzi kādā brīdī manai apziņai un iekšējai sajūtai, tas sāk niķoties.

Es lasīju un studēju cauri somatiku, simptomus, diagnozi sev neatradu. Es klausījos gaismotājos un pieķēru nianses, ka visi apgaismības simptomi atbilst dažādām somatiskajām disfunkcijām. Tad kur ir taisnība vai patiesība?

Tas, kur vērs savu uzmanību, tas notiek un atspoguļo realitāti. Mēs tiešām maināmies, pie nosacījuma, ka paši vēlamies mainīties. 

Ventrālā vagālā sistēma un iegurnis

Aktivizēts simpātiskais stumbrs liek krūškurvja aizmugurējai daļai saspiesties un iegurnim vērties priekšā vaļā. Tā pamazām rodas nepareizs lordozes izliekums. Dziļākie muguras muskuļi saspringst. Rodas kifoze. Rodas citu muskuļu sasprindzinājums, piemēram, kāju priekšējo un aizmugurējo muskuļu. Parasti šo visu procesu kopumu dēvē vienkārši par muguras sāpēm vai savilktu muguru. Nereti viens muskulis ir vairāk sasprindzis par otru, viena iegurņa puses izvirzās uz priekšu, cilvēks ir vairāk sarāvies vienā sānā utt. Jo viena puse ir gandrīz visu laiku izelpas pozīcijā, savukārt otra paliek ieelpas pozīcijā. Viena puse ar lielā saspringumā, otra pārāk lielā atslābumā, paliek nestabila. Nereti ar jogu cenšas stiept tieši šo jau tā sastingušo muskuli, jeb citus itkā sastingušos muskuļus, kas ir kardināli nepareizi. Kā to ātri notestēt? Nostāties taisni uz vienas kājas un ar pretējo roku aizsniegt otras paceltās kājas pirkstgalus. Vi pavērot, kurš iegurnis ir augstāks par otru. Vai sēžot ar izplestām kājām uz grīdas, paliekties uz vienu vai otru pusi, kura muguras puse vairāk sāp, ir saspringtāka u.c.

Ķermenis ir ļoti gudrs un tas ātri meklēs kompensācijas mehānismus, kā pasargāt ķermeni. Šajā gadījumā, viens no piemēriem, krūškurvis velkas priekšā ciet, ribas savelkas, neļaujot tām bezgalīgi plesties uz āru. No šī atkal izriet daudzas citas ķermeņa disfunkcijas, problēmas ar elpošanu, mutes elpošana (saspringta diafragma neļauj vairs elpot ar diafragmu, automātiski rodas ķermeņa stabilitātes zudums iegurnī un pretēji utt.), saspiesti nervu centri, jo sevišķi saules pinumā utt. Un atkal, ejam tālāk, no somatikas puses mēs atkal redzam šeit somatiskus blokus, pašvērtējuma neesamība, nezināšana, ko vēlos dzīvē, kas ir patiesi mans, izvairīšanos no sociuma utt. Jo, katrs, pat vismazākais nervu kairinājums izsauc ķermeņa vēl vairāku saraušanos, vēl lielāku simpātiskās sistēmas aktivāciju. Ejot vēl dziļāk, sāk nemanāmi griezties krūškurvis, kas sāk spiest sirsniņu, pie noteiktām kustībām iespiesti starpribu nervi, kas atkal izraisa sasprindzinājumus un sāpes. Rodas nez no kurienes uzradušās, neizskaidrojamas trauksmes, kas nav saistītas ar ikdienas situācijām utt., kombinācijas mēdz būt ļoti dažādas. 

Netiešā veidā šo ietekmē arī ilgstoša galvas noliekšana uz priekšu, piemēram, sēdēšana ekrānos un līdzīgas darbības. 

Netiešā veidā tas veicina arī izmaiņas pašā galvaskausā, radot saspringumus un izmainot asinsrites un nervu sistēmas traucējumus.

Netiešā veido to izraisa arī ļoti smagi satricinoši psiholoģiski triecieni vai ilgstoša dzīvošana stresā un spriedzē, jo sevišķi bērniem, nejūtoties drošībā, jūtot, ka ir apspiesta viņu būtība, vērtību sistēma utt. 

Šo jomu esmu pētījusi un apguvusi vairākos gadus, mēģinot dziedināt sevi. Soli pa solim, līdz radās kopainas izpratne par procesiem ķermenī un kā šo visu ietvert kvantu praksē. Jo tikai ar darbu ar enerģiju, bez "failiem galvā", nebija iespējams panākt taustāmus rezultātus. Bija uzlabojumi, bet, ne dziedinājumi, jo, man bija svarīgi izdarīt maksimāli iespējamo, jo bija sapratne, ka to var izdarīt un tam arī sekoju. Bija jāiemāca savas smadzenes atpazīt dažādus ķermeņa slāņus- virsējās fascijas, dziļos audus, viscerālās fascijas, muskuļus, kaulus, šķidrumus, atpazīt enerģijas kustības ātrumu katrā slānī, atpazīt disfunkcijas un tās novērst utt. Atpazīt fizisko slāni, enerģētisko, mentālo, vitālo, strādāt ar tiem. Kvantu prakse ir kopums, tās darbības nenotiek mehāniski, bet "enerģētiski - informatīvi", piekļūstot vietām, kur pat ķirurga skalpelis netiek klāt. 

Kvantu terapijā strādāju gan ar ķermeni, gan ar psihoemocionālo fonu. Jo ļoti bieži tieši emocionālais fons ir par iemeslu šīm izmaiņām. Piemēram, ilgstoši esot diskomfortā ar to, kā jūtas, kā gribētu dzīvot, bet nespēja iziet no šī apburtā apļa. Kvantu prakses uzdevums ir tieši pavērt šo logu, ļaut ķermenim sajust un prātam pieņemt jaunu normu, kā dzīvot tālāk. Notiek "quick lorning", jeb ātrā apmācīšana zemapziņai, lai tā turpmāk saudzīgi un harmoniski vestu pa savu vērtību ceļu. Vienlaicīgi notiek darbs ar ķermeni, tikko jaušami labojot disfunkcijas, atjaunojot veselu ķermenī, veselu nervu sistēmu, pielietojot gan integrāli kraniālo terapiju, gan citas metodes. Jo tieši kvantu praksē tiek strādāts ar visiem ietekmējošiem aspektiem vienlaicīgi. Savedot kārtībā psiho-emocionālo fonu, izmainās stāja kopumā, labojot integrāli stāju, mainās psiho-emocionālais fons. Kvantu praksē impulsi tiek doti uzreiz visam ķermenim. Ja nav šī kvantu sapīšanas jeb savienojums starp apziņu, prātu un ķermeni, šie procesi nenotiek. Mans uzdevums kvantu praksē ir atjaunot šo savienojumu. Tieši tādēļ es saku, ka cilvēkam parasti ir tikai līdz trim galvenajiem psiho-emocionālajiem blokiem, kas ir patiesi īsti. Jo, kad ķermenim ir palielināta simpātiskā aktivitāte, prāts mēģina atrast risinājumu visiem sev zināmajiem veidiem, metodēm, meklējot cēloņus, blokus utt., bet patiesībā tas tikai mēģina izdzīvot un nejust ciešanas, tādēļ meklē visur vainīgos. Veselā ķermenī nebūt nav tik daudz problēmu, ar ko cilvēks nespētu tikt galā. 

Savās kvantu praksēs es vienmēr ieminos par to, ka cilvēkam arī pašam būtu jāpieliek pūles savas veselības uzlabošanai. Ieminos par vingrojumiem, nereti pat parādu priekšā, uzdodu mājas darbus, bet, diemžēl, maz ir tādu, kas kaut cik izpilda. Kaut gan, man ir arī ļoti pozitīvi piemēri, kad cilvēks ļoti ātri tiek uz kājām, pildot kaut nelielus elpas vingrinājumus un ķermeņa korekcijas vingrinājumus dienā. Jo, noņemt sāpes un lielo disfunkciju ir ļoti ātri un viegli, cilvēkam vairs nesāp un viņš turpina tādā pat garā.

Ja man būtu veselības centrs, tad es pilnīgi noteikti strādātu kopā ar citiem speciālistiem, kā piemēram, fizoterapeitiem, biomehānikas speciālistiem, uztura speciālistiem, osteopātiem, pareizas elpošanas (ne ekstrēmās elpošanas) speciālistiem, jogas praktiķiem, ar kuriem mums būtu skaidrs kopējs virziens, integrāli vesels ķermenis, sadarbojoties arī ar klasisko medicīnu, kas spētu pieņemt visu augstāk minēto. 

....