Bailes no plašuma, kurš spēlē šo spēli?
Kādreiz tu atklāji ko pavisam jaunu un unikālu sevī, vai tajā, kas iet caur tevi, dzīvo caur tevi. Tu pamēģināji un izdomāji, ka tas nav pareizi, ka tā nevar. Vai tev kāds ko teica, vai aizliedza? Nē, to izdomāja pats prāts. Kurš vada šo prātu? Kurš ir tas, kas nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst? Atbildes jau nav. Jo vairāk, kad attopies, ka nav vainīgā, kurš ko aizliedzis.
Tas ir līdzīgi, kā spēles ar savu ēnu. Ja skaties tikai ēnu spēli, šķiet, ka tā spēlē pati par sevi. Ir iedomāts priekškars, kurš'šķir ēnu no tevis pašas, bet, tas ir tikai iedomāts. Jo, priekškaru jau nevar uzlikt, tad nebūtu arī pašas ēnas.
Ēnu spēle ir kā gaismas un tumsas spēles, tās ir abas nedalāmas. Un nekad nav tikušas atdalītas, jo tad nebūtu nekā. Ēna mainās, atkarībā no tā, no kurienes objektam uzspīd gaisma.