Pēdējā meditācija
Klusums bija tik dziļš, ka šķita – pati pasaule aiztur elpu. Viņš sēdēja, nekustīgs kā kalns, elpojot tik viegli, ka neviens nevarēja pateikt, vai viņš vispār vēl ir šajā pasaulē. Ķermenis lēni pārslēdzās citā ritmā, kā mūziķis, kas savieno sevi ar pēdējo melodiju. Sirds puksti kļuva retāki, smadzenēs viļņojās serotonīns, oksitocīns, dopamīns – visa šī ķīmiskā simfonija radīja eiforisku, bet absolūti mierīgu stāvokli.
No neirozinātnes un bioķīmijas skatpunkta – tas bija fascinējošs fenomens. Ilggadēja meditācija pārstrukturējusi viņa smadzenes, pastiprinot pieres daivas un limbiskās sistēmas saikni. Pieaugusi vagusa nerva aktivitāte, kas palēnināja sirdsdarbību un izslēdza "cīnies vai bēdz" mehānismus. Parasimpātiskā nervu sistēma dominēja, ļaujot ķermenim ieiet stāvoklī, kurā pat nāve notiek bez pretestības.
Viņš zināja – šī ir izvēle. Sirds palēninājās līdz pat robežai starp dzīvi un nāvi. Un tad, vienā mirklī, kad viss bija saskaņots, tā apstājās. Smadzenēs ielija pēdējā apgaismības straume – milzīgs neirotransmiteru un endorfīnu vilnis, kā krāšņa uguņošana pēdējā dzīves brīdī. Asinis, vairs neesot cirkulācijā, gravitācijas spēka dēļ sāka sakrāties galvas augšdaļā, radot sajūtu, it kā viņš tiktu izrauts no ķermeņa.
No garīgā skatpunkta – tas bija apzināts pārejas brīdis. Viņš nebija upuris, viņš nebija nelaimes gadījums. Viņš bija meistars, kas pats aizver durvis un ieiet citā telpā. Viņa apziņa neizšķīda, tā vienkārši nomainīja formu. Un, kamēr ārējā pasaule redzēja tikai nekustīgu ķermeni, kaut kur dziļāk, smalkākā dimensijā, viņš pamodās jaunā realitātē – tajā, uz kuru bija gatavojies visu dzīvi.