Gruzijas kalnu virsotnes zirga mugurā 2023
Tiklīdz ieraudzīju piedāvājumu, sapratu, tas ir mans. Kaut iepriekš bija mazliet citi plāni. Zirgi, dzīve starp zirgiem, ar zirgiem, zirga mugurā, man tuva kopš bērnības. Bērnības un dažus pusaudžu gadus pavadīju starp zirgiem, kur zirgaudzētava bija netālu no manas mājas. No skolas pie zirgiem, vēlu vakarā mājās. Šo dziļo mīlestības un savienojuma sajūtu nevar izdzēst laiks. Kaut arī aktīva jāšana bija stipri ilgus gadus iepauzēta, muskuļi atceras, sajūtas atceras, nav nekas, kas varētu atturēt sēsties zirga mugurā. Vis spilgtākās atmiņas par piedzīvoto ir tieši jāšana un auļošana bez sedliem, brīvā dabā, peldes ar zirdziņiem jūrā un upē.
Devos Gruzijas piedzīvojumā kopā ar "Rover". Sirsnīgā pateicībā visiem organizatoriem, grupas vadītājai Kristīnei un visiem sastaptajiem grupas biedriem. Vesela diena pavadīta ceļā no Tbilisi uz vietu, kur civilizācijas un tūrisma pirksts ir maz skāris autentisko vidi. Kur nav ne veikalu, ne greznu viesnīcu. Bet, viesmīlība, gards ēdiens un viesu lutināšana pārspēj 5 zvaigžņu servisu. Šie reģioni, kuros pabijām, mazie ciematiņi, kur ir vien padsmit mājas, ir pieejami tikai vasaras sezonā. Uz ziemu teju visi iedzīvotāji dotas cauri kalnu ceļiem uz citu vietu, ar visu iedzīvi, mājdzīvniekiem, lopiņiem, lai pavasarī atkal atgrieztos. Ciemā paliek vien daži iedzīvotāji, kuriem pārtika un citas lietas lietas tiek piegādātas ar helikopteriem, paliek ciema uzraugi. Ciemos ir savi noteikumi, piemēram, ir vietas, kur drīkst iet tikai sievietes, kur tikai vīrieši, to stingri ievēro. Veči spēlē kārtis, sanākuši kopā. Pēdējo vakaru pavadījām greznā viesnīcā Tbilisi, kurā par nepagulēju, jo naksnīgā viesmīlīga bija pārāk baudāma, lai jau naktī dotos uz lidostu:)
Mans uzticamais draugs "Baltiņš", kuru tā nosaucu es, jo vārdu vairākas dienas nespēju izrunāt:) Ja salīdzinām mūsu sapratni par zirgu audzēšanu, tur tā ir pavisam cita. Viņiem nav moderno aprīkojumu, sedlu utt. Viss ir vienkārši, bet, jāsaka, pat ļoti ērti, kaut sākumā šķita dīvaini. Četras dienas kopā ar savu Baltiņu. Gan kāpjot kalnā, gan no kalna. Pa stāvām nogāzēm, kalna nomalēm, meža takām un līdzenumiem. Augstākais punkts bija 3 tūkstoši. Īpaši stāvās nogāzēs, vedām zirgus pavadā. Šķērsojām kalnu upes. Vakaros baudījām gardas vakariņas un vietējo vīnu. Mūsu pavadošo puišu vadība bija izcila, nenovērtējama atbildība un mīlestība pret zirdziņiem un, protams, mums.
Katras dienas kulminācijas, protams, bija iespēja auļot vietās, kur tas droši. Zirgi ir pieraduši pie takām un maršrutiem. Tas bija pamanāms ik mirkli. Līdzīgi, kā savā ikdienas praksē, arī tur bija svarīgi atlaist kontroli un aizmirst visu, ko iepriekš zināju par zirgu vadību, jāšanu un kontroli. Mans Baltiņš skaidri zināja, kur pielikt soli, kur iet lēni, kuru taku izvēlēties, kur kāju likt uz klints takām. Zirgi bija pilnīgi sajūsmā par iespēju iztrakoties, nācās vien ļauties zirgam, auļiem un brīvībai. Manam draugam biji pilnīgi skaidrs, ka viņš nevēlas, lai kāds viņu apdzītu, viņš vienkārši nelaida garām, pirmā diena pagāja iepazīstot savu ceļabiedru. Tālāk jau perfekti sadarbojāmies!
Zirgs ir dzīvs, ar apziņu, ķermeni un vēl ko vairāk, ar Dvēseli.
Padalos ar dažiem foto mirkļiem, ievesmai....
